Vienkāršs kā lineāls

Automašīnu cienītājs OLAFS CEPLEVIČS un 1975.gada SAAB 96.

Pirmais pēc žiguļa.  Viss sākās ar to, ka nākamā mašīna pēc žiguļa man bija SAAB. Ar to viss bija izteikts. Man tā šausmīgi patika. Pagadījās laba mašīna, klasiskais deviņsimtais ar visām ekstrām un iespējām, un līdz ar to bija cauri. Pēc tam citu vairāk nav bijis, cits pēc cita sekojaSAAB. Man ir bijuši visi modeļi, izņemot SAAB 93. Esmu braucis ar visādām mašīnām, bet pierasts pie SAAB. Nekādu pretenziju nav. Nu, viens man tāds švakāks bija, bet pats biju vainīgs – es to nopirku diezgan sliktā stāvoklī. Nez cik naudas tajā sagāzu, pēc tam ar lielām grūtībām tiku vaļā.

Dzeltenais sapnis.  Pirmo reizi SAAB ieraudzīju 1975. gadā. Kopā ar draugiem arhitektiem aizbraucām uz Ļeņingradu – bija liela starptautiska interjera izstāde, uz kuru somi bija atbraukuši ar SAAB. Es ieraudzīju un domāju – o, tāda mašīna! Otru reizi SAAB redzēju Somijā 1988. gadā. Bija tāda firma Interlatvija, un es braucu viņiem iekārtot izstādi Tamperē. Tad tikko bija parādījies klasiskais deviņsimtais kabriolets dzeltenā krāsā, kuru ražoja Somijā. Nu tas jau vispār…

Atrasts LV.  Šis ir tāds retais variants – kas atrasts Latvijā, nevis kā parasti no Somijas, Zviedrijas vai Vācijas atvests. Auto Gross bija sācis to restaurēt, taču bija pietrūkusi pacietība un laiks, tāpēc pirms ziemas viņi meklēja, kas viņu paņemtu. Bija daudzmaz labi nokrāsots – tas bija lielākais pluss. Motors bija diezgan labs. Bija citi bamperi, biezie. Trūka daudzu detaļu, moldingu, emblēmu. Salons bija tāds ņekudišnijs. Rudenī nopirku, pa ziemas brīvlaiku paņēmu sev divas nedēļas un diendienā ņēmos. No salona izgrābu pusotru spaini visādu labumu. Viss tika pārtaisīts un pārtapsēts, savests kārtībā. Man mazliet palīdzēja dēls, bet praktiski viens pats. Pagāja ziema, un pavasarī mums bija pirmais izbrauciens uz Liepāju. Tas bija pirms četriem gadiem un dažām nedēļām. Jubileja gandrīz.

Klasiskais lineāls.  Kādreiz ļoti aktīvi darbojos Antīko automobiļu klubā, gandrīz no pašiem pirmsākumiem. Man bija maršala Maļinovska parādes kabriolets ZIS-110, vēl visādi, ar kuriem esmu ņēmies. Šis arī pieskaitāms antīko kategorijai, kaut gan gads tam diezgan jauns. Forma ir tāda klasiska. Tāds mīļš. Galvenais, ka viņš ir izturīgs. Vienkāršs kā lineāls. Un līdz ar to arī uzticams. Tāds mīļš. Galvenais, ka viņš ir izturīgs. Vienkāršs kā lineāls. Un līdz ar to arī uzticams. Ja brutāli sadauza, salauž, bet tā… Varbūt kādreiz kāds vadiņš atkratās vai spuldzīte izdeg. Mīkstā sakabe? Tpu, tpu, tpu, vēl tāda reize nav bijusi!

Dārgs.  Tā vienā ziņā ir leģenda, ka SAAB ir dārgs auto. Tagad vairs nav būtiskas atšķirības no citiem. Sākumā, kad tie parādījās, – nu tad bija, jā. Bet ir tā – ja uzliek oriģinālo detaļu, tad trīs gadus par to var aizmirst.

Emblēmas.  Tās vēl pirms četriem gadiem Somijā tirgū varēja dabūt. Taču ar katru gadu kļūst aizvien sliktāk – arvien mazāk rezerves daļu. Bet tām, kas palikušas, cena ir – ooo! Man ir sapnis dabūt tā oriģinālos lietos diskus. Ja pirmajā gadā pēc nopirkšanas likās daudz, kad prasīja kādus 600 eiro, tagad bez 1700 par disku komplektu neviens i nerunā.

Pietāte.  Tas man piemīt vēl no Antīko auto kluba laikiem – pietāte, ka mašīnai jātiecas pēc simtprocentīgas oriģinalitātes. Ne vienmēr tas ir iespējams un ir reāli. Piemēram, SAAB ir problēma ar hromētām detaļām. Zviedru hroms ir tik zvērīgs, ka to nevar dabūt nost ne ķīmiski, ne mehāniski. Spoguļu kājiņas bija norūsējušas, taču rūsa nebija tāda kā parasti – bija sasprēgājusi un pacēlusies uz augšu kā rupjš smilšpapīrs. Tas man šausmīgi kaitināja. Ar labākajiem restauratoriem ņēmāmies un cīnījāmies. Tad viens man pateica: “Liecies mierā, es tev uztaisīšu jaunas. Tā būs lētāk un ātrāk.” Tā nu spoguļu kājiņas ir taisītas no rokas, no trijiem gabaliem saliktas.

Karlsons uz jumta.  Uz saulessardziņa ir Erika Karlsona autogrāfs. Tas ir leģendārs SAAB autobraucējs, leģendāra personība. Vēl joprojām pie diezgan labas veselības savos gados. Šogad Zviedrijā notika SAABrūpnīcas 50 gadu jubilejas pasākums. Arī viņš tur bija, sniedza autogrāfus. Šogad par viņu tika izdota speciāla grāmata. Viņu arī sauc par Karlsonu On the Roof – uz jumta, jo viņam bija tāds princips – viņš brauca vai nu pirmais, vai arī uz jumta. Cita varianta nebija, un tas viņam arī izdevās. Pa vidu viņš nekad nebija.

Tas nav līdzeklis, ar kuru pārvietoties no punkta A uz B. Tas ir daudz kas vairāk.

Salidojumi.   SAAB ir viena no retajām automobiļu firmām, kas turas pie tradīcijām un kas spējusi tās saglabāt. Un viena no tradīcijām ir gadskārtējais vispasaules SAAB salidojums. 2008. gadā tas notiks Latvijā. Pat nevar iedomāties, no kādām valstīm brauc uz salidojumiem. Amerikāņi brauc, bet parasti bez mašīnām. Brauc no Austrālijas, Jaunzēlandes, Korejas, Ķīnas. Cik nu iespējams, es salidojumos piedalos. Divus gadus pēc kārtas esmu bijis Zviedrijā, pa diviem tūkstošiem kilometru tur nobraucu. Kādu pusotru tūkstoti – pa Latviju katru vasaru, pa vietējiem pasākumiem.

Reakcija.  Vispār jau labvēlīga. Tad visi ir stresaini un darbadienās maz pievērš uzmanību. Es galvenokārt izbraucu svētdienās. Tad visi ir mierīgāki. Smaida un rāda īkšķus uz augšu. No SAAB rūpnīcas jubilejas gadījās atbraukt darbadienā. Pa Zviedriju kādu pusotru nedēļu braucām kā baltie cilvēki. Nekādu problēmu. Nobraucu no kuģa un tepat Eksporta ielā sajutu, ka esmu atkal mājās, – viens ar busu mani centās iespiest trotuāra malā. Taurēdams.

Sadursme.  Tas gadījās pagājušajā vasarā. Braucām uz Vaidavas salidojumu, un Tvaika ielā viens opelis desmit metru priekšā nogrieza. Nepaspējām ne pa bremzēm nospiest, neko. Ar 70 kilometriem kā gāja, tā opelī iekšā. Opeli kādus piecus metrus aizsvieda. Tas banānā, lūžņos.SAAB nekas daudz – ja rēķinātu pēc laika, tad tas bija divu nedēļu darbs, lai visu savestu kārtībā. Tagad tiek nopietnāk taisīts – ir ielikts drošības karkass, taisa motoru. Kopumā man ir četri ar pusi SAAB. Tā puse ir donors – izmantoju detaļām.

Vārds.  Šim SAAB vārda nav, bija tam nelaimīgajam sadauzītajam. Sarkanais trollis, jo valsts numurs bija RT 96 un mēs izdomājām, ka tas nozīmē Red Troll. Uz sāniem bija uzlīmēts tāds liels sarkans trollis, un mazi dzelteni trollīši – uz stikliem. Dēls kaut kur internetā atrada troļļu filozofiju. Izrādījās, arī troļļi ir dažādi, un vislielākie ienaidnieki ir dzeltenie un sarkanie – tie nu nekādi nevar sadzīvot. Tā mēs novēlām vainu uz viņiem – ka sadursmē vainīgi troļļi.

Kas ir auto?  Tā skaļi sakot – otrais es. Tas ir mans hobijs. Aizraušanās. Sirdslieta. Tas nav līdzeklis, ar kuru pārvietoties no punkta A uz B. Tas ir daudz kas vairāk.

Foto: Mārtiņš Zilgalvis (f64), Valts Ceplevičs

Publicēts žurnālā KLUBS 2008.gada janvārī.

Nav komentāru

Atbildēt


© 2015 Youngtimer Rally